Ļoti savāds miegs.

   Ir jau tiks vēls - 23:41. Es pagājušonakt nogulēju tikai 4 stundas, bet cilvēkam taču vajag vismaz 8 stundas gulēt, lai labi izgulētos. Vājprāts, jātinas gulēt. Es tak no rīta nepiecelšos. Atkal sanāk gulēt par pusotru stundu mazāk. Rīt gan es ieiešu laicīgi gulēt, lai ir spēks mācīties. Rīt jāceļas 06:30, lai varētu paspēt uz lekcijām. Tas nav normāli gulēt tik maz. Un pie manas aizņemtības vispār brīnums, ka es nēesmu noguris. Bet, visticamāk, man tikai tā liekas.

6 dienas vēlāk.

   Ar mani kaut kas nav labi. Visu nedēļu esmu gulējis 4 stundas katru nakti. Ilgāk nevaru nogulēt. Tas laikam tāpēc, ka draudzene ir aizbraukusi un tas dara mani nemierīgu. Būs jāgriežas pie ārsta pēc palīdzības. Es gribu gulēt noteiktās 9 stundas. Tuvojas sesijas un man vajag šo miegu.

Narkotikas...

   Kārtēja grūtā nedēļa ir pagājusi. Cenšos sazvanīt draugus un sarunāt kādu pasācienu. Ilgi zvanoties beidzot pierunāju dažus džekus kaut ko uzsākt. Tā nu štukojam, ko varētu darīt. Šie izdomā uzpīpēt zāli. Super... mani draugi ir palikuši par narkomāniem. Piekāst, jatinas promas kamēr nav kādas problēmas izraisītas. Sāks vēl ālēties un nedod Dievs, ka ar policiju iznāks darīšana viņu dēļ. Labāk būt drošībā nekā vēlāk nožēlot. 

   Atradu citu, daudz labāku kompāniju. Tiesa, nebija tik daudz labu draugu, bet nu labāk par narkomāniem jau ir. Vot, to es saprotu, mazliet iedzer alu, kādu šņabja glāzīti un viss notiek mierīgi. Nav arī nekāds stress, ka sadarīs baigās muļķības. Gadās jau, bet nu nejau tādas kā, ja lieto narkotikas. Baigi forši, šovakar labi iet iekšā. Uzzvaniju savai pirmajai kompānijai un apjautājos, ko tad šie darās. Džeki bija diezgan jautrā prātā. Labi, ka nepaliku tur.

4 stundas vēlāk...

   Es atrodos cietumā uz divām diennaktīm par neadekvātu uzvedību sabiedriskā vietā būdams reibuma stāvoklī. Varu vien iedomāties kādas stulbības tie narkomāni sadarīja. Ja jau es šādā dzēruma kondīcijā sadarīju šādas stulbības... kas būtu bijis, ja būtu arī uzpīpejis. Labi, ka tā... labi, ka tā.

Vajag tikai palasīt ziņas

Ziņās vienmēr tiek attainota reālā situācija. Kaimiņu tantes var spriedelēt cik viņas grib. Vienmēr viņas kaut ko muld. Labi, ka viņas nezin ko patiesībā es par viņām domāju. Ko nez viņas par mani padomātu. Bet tas nav svarīgi. Kas ir svarīgi ir tas, ka...

Ir kara draudi...tantuki par šito neko nav dzirdējuši.
Pa ziņām pēdējo mēnešu laikā esmu sadzirdējis, ka dažu valstu savstarpējās attiecības ir uz kara robežas. Sēžot krēslā skaidri dzirdēju, ka Krievija ieiet Gruzijas teritorijā ar saviem tankiem. Personīgi, es negribētu, lai manā teritorijā nāk te ar kaut kādiem tankiem iekšā. Tāpēc ir dabiski, ka Gruzija dod prettriecienu. Bet jautājums ir - Kas ir vainīgs?

Te nu spēkā nāk ziņas. Bez problēmām...uzslēdzu LNT. Pulkstenis 20:00, kārtējās vakara ziņas. Tieši tad, kad man brīvs brītiņš. Dzirdu..."Krievija ieiet Gruzijas teritorijā ar attaisnojumu, ka gruzīņi apspiež krievus kaut kādā tur Gruzijas daļā". Jopčik. Tā tak nedrīkst rīkoties. Krievija attiecīgi rīkojas, ievedot tur savus tankus un glābjot situāciju. Man jau likās, ka Krievija tāpat vien ieiet Gruzijas teritorijā naudas dēļ. Nafta un tamlīdzīgi. Labi, ka LNT ziņas pamainīja manu skatu uz šo situāciju, citādi būtu domājis nepareizi...

Vēlāk dzirdu..."Latvija ir pret Krievijas ieiešanu Gruzijā. Gruzīņi nav vainīgi." Ja jau nav vainīgi, tad nav vainīgi. Es ari esmu par Gruziju.

Pēcāk nejauši uzgāju ziņas, kuras tiek raidītas pa Krievijas televīziju. Dīvaini. Teikts, ka Krievija iegājusi Gruzijā ar pamatu. Esmu samulsis...Kam ticēt? Nemaz netaisos slēgt vēl citas TV ziņas...es ticu LNT. Tur, augstāk stāvošie Latvijas ierindnieki vienmēr visu zin labāk. Es ticu viņiem.

Labs nāk ar gaidīšanu.

    Šorīt es sapratu vienu lietu. Man ir mazliet jaiedziļinas visā. Tā nu es visu rītu pavadīju domājot par savu dzīvi. Es vēl esmu jauns, bet no dzīves jau gaidu panākumus. Diezgan smieklīgi. Bet nu es atceros, ko man teica skolotājas un vecāki. Pēc tam, kad būšu pabeidzis augstskolu, tikai tad es varēšu kaut ko sasniegt. Un arī paies vairāki gadi varbūt. Un es sāku domāt - gan jau kādu dienu es iegūšu sapņu darbu, sapņu māju, sapņu meiteni. Viss, ko es kādreiz bērnībā esmu vēlējies kādu dienu piepildīsies. Tā vienkārši notiks. Nejau par velti ir teiciens - "Labs nāk ar gaidīšanu". Noteikti tas ir pierādījies neskaitāmas reizes, ja jau pastāv. Bet... padomājot loģiski, nav taču, kur steigties. Visa dzīve vēl priekšā. Un notiks tik daudz laba... tik jāpagaida. 

Reklāmas iespaids.

   Šodien es sapratu, ka man ir jāmainās. Jākļūst skaistākam. Vairāk jārūpējas par savu ķermeni. Jāiet uz trenažieru zāli uztrenēties. Viskaut kas ir jāpaspēj izdarīt. Pa televizoru bija ļoti izdevīgs piedāvājums nopirkt jaunu ledusskapi un klāt saņemt jaunu mikroviļņu krāsni. Es momentāli sapratu, cik es naudu ietaupītu tagad, ja tomēr vēlāk es nolemtu iegādāties šīs mantas no jauna, kad vecās ir nokalpojušas. Pluss es vēl saņemu 3 bezmaksas ģimenes picas vietējā picērijā. Tur sanāk vismaz savi 50 lati kopā ietaupīti. Tā nu es tagad lepojos ar saviem liekajiem 50 latiem. Tad pamaniju reklāmu, kura reklamē trenažieri visām vajadzībām. Nolāpīts... šī diena kļūst ar vien labāka. Mani ietaupītie 50 lati jau vien ir trešdaļa no kopējās summas. Superīgi. Tagad tikai ir jātrenējas kārtīgi un pareizi jāēd, lai sasniegtu savu mērķi. Bāc... šis tiešām uzlaboja manu garastāvokli.

Svētdienas ierastā baznīca.

   Tātad ir pienākusi atkal diena, kad ir jagodina Dievs. Jāuzklāsa viņa mācekļu sprediķi un visādi jāpakļaujas. Spredīķis, kurš ilga 3 stundas, kā jau parasti, deva spēku pirmdienas darbiem un tīcību Dievam. Jau no mazotnes esmu mācīts iet uz baznīcu. Es pat esmu kristīts. Arī mani vecāki un vecvecāki ir kristīti. Būdams kristīts es jūtos svarīgs. Man patīk domāt, ka es esmu mazliet augstāks par nekristītajiem. Tuvāks baznīcai. Nu kaut kā tā. Mani kristija, laikam, pusotra gada vecumā. Var teikt, ka visu dzīvi es šādi nodzīvoju. Vecāki jau zināja, ka tas man patiks un tāpēc par to parūpējās. Cik jauki no viņu puses.

   Pēc dievkalpojuma esmu mazliet noguris, jo trīs stundas nosēdēt uz vietas ir diezgan neērti un nogurdinoši. Bet nu.. tas ir to vērts. Būs mājās jāatpūšas mazliet un jāpaskatās televizors. Atkal rāda ziņas un reklāmas tikai. Nav neviena normāla filmas, kuru būtu jēga skatīties. Bet īstenībā... ziņām nav ne vaina. Tās izglīto cilvēkus. Un to ir tik daudz. Grūti atcerēties visu.

Dumja grāmata.

   Šodien es uzgāju interesantu lasāmvielu. Vismaz tā bija teikts reklāmā. Tā bija grāmata. Jauns izdevums. Tajā varēja knapi kaut kādas paralēlas savilkt ar mūsu ierasto dzīvi. Diezgan liels murgojums tur bija. Grūti kaut ko saprast. Es palasiju dažus rakstus un sapratu, ka tas viss ir blēņas un tālāk nelasiju. Godīgi runājot... tas pat likās smieklīgi. Pēcāk nolēmu to parādīt saviem draugiem. Kopā gardi pasmējāmies. Toties tur bija tik daudz dimantu, ka stāvus bagāts varēja palikt. Katrā ziņā es tiešām nesaprotu kā var kaut ko tādu vispār laist klajā.

   Vēlāk parādiju vectēvam. Viņš diezgan jocīgi pasmējās un atdeva atpakaļ man grāmatu. Kaut kāds trakums.

Kara Varonis.

   Šodien ar draugiem pie veikala redzējām kaut kādu večuku, viņam bija ap gadiem 60. Viņš kaut ko bezsakarīgi vāvuļoja, itkā nemācēdams runāt. Paplukuša paskata večuks. Diezgan smieklīga šī vāvuļošana izklausījās. Smieties jau nevarēja, bet smiekli nāca. Kā jau parasti tas ir. Tad kāds vīrietis, kuram bija ap gadiem 35 mums aizrādija, ka tā nav smuki un pārmeta to mums. Viņš arī teica, ka šis vīrs ir pavadījis vairāk laika Vjetnamas karā nekā mēs dzīvojot. Tas mums, vismaz man noteikti, lika sakaunēties. Vēl viņš piebilda: "Viņš ir arī kara varonis... kaunējušies būtu". Tajā brīdi es sajutos patiešām nelādzīgi. Es biju apsmējis vīru, kurš ir karojis un cīnījies par... nu par kaut ko svarīgu. Bet tas nav tik būtiski. Būtiski ir tas, ka es biju apsmējis varoni. Vājprāts kaut kāds. Pat neatvainojos viņam. Karš ir nopietna padarīšana.  Es tagad jūtos slikti rīkodamies tā. Būs uz baznīcu izsūdzēt grēkus jāiet Dievam.

Publiska vieta.

   Šī nu gan bija karsta diena. Jūrmalā tik daudz cilvēku. Vienkārši dievīgs laiks. Visi guļ, sauļojās. Nenormāla svelme. Gandrīz elpot nav ko. Cilvēki puspliki staigā apkārt, pat ielās. Trakums, bet nu ko padarīsi, ja ir karsts.

   Nākot mājās no pludmales, es iegāju tuvākajā lielveikalā. Stāvot rindā, ar saldējumu rokā, es ieraudziju vienu dīvainu čali. Viņš vienkārši apakšbiksēs gulēja uz flīžotās grīdas. Kaut kāds jocīgais. Noteikti sapīpējies vai salietojies kaut ko. Vājprāts kaut kāds, jauns cilvēks, 20 gadu, un darās šādi. Ko diez viņa vecāki par viņu domā. Šausmas. Visam punktu pielika, ka viņu apsargi izmeta ārā no veikala. Viņš vēl kaut ko bļāva par pludmali un lielveikalu. Ja nemaldos, tad sadzirdēja kaut ko par brīvību. Čalis galīgi aprijies laikam bija. Nožēlojami. Man bez krekla pat ir dīvaini staigāt pa māju vienam pašam. Tas nav normāli... uz kurieni cilvēce iet...

Visi grib zināt patiesību... pirms to uzzin.

   Mans draugs bija laimējis ceļojumu divām personām. Es ļoti vēlējos uzzināt vai draugs ņems mani līdzi ceļojumā. Es zināju, ka viņš mani ņems. Tur nebija šaubu. Mēs esam gandrīz labākie draugi. Bet vienalga es to gribēju dzirdēt no viņa mutes. Es viņam neuzkrītoši jautāju dažādas lietas, kuras varētu norādīt uz manu patieso jautājumu. Es apvaicājos par dažādām lietām. Gribēju saklausīt mājienus, kuri varētu netieši apstiprināt manu ziņkāri. Es nelikos mierā nemirkli. Man tas bija vienkārši jādzird. Man vajadzēja šo apstiprinājumu par visu varu. Es pat nezinu kādēļ. Tas bija diezgan interesanti. Es tā nekad vēl nebiju darījis. Visi šie mazie jautājumi, piemēram - "Kā tev sokas? Ko domā darīt nākamnedēļ? Alu negribi iedzert?" Un tādā garā. Es arī saņēmu diezgan apstiprinošas atbildes. Pēc manām domām viss bija skaisti un labi. Atlika tik sagaidīt no viņa puses jautājumu vai es gribot braukt ar viņu uz Spāniju.

   Vēlāk, tajā pašā vakarā...

   Sēžot un dzerot alu ar draugiem. Viens no mūsu ierastās kompānijas jautāja: "Ņemsi mani līdzi uz Spāniju?". Es jau nopriecājos, ka šis būs brīdis, kurā mans draugs teiks, ka ņemšot mani. Bet, tad es tapu šokēts... Mans draugs piekrita to otro ņemt līdzi. Es biju par visiem simts procentiem pārliecināts, ka man piedāvās braukt uz Spāniju. Es biju satriekts. Kā gan kaut kas tāds varēja notikt. 

Nepievērstā uzmanība.

   Šodien es sapratu, ka es saviem draugiem nepatīku, vai nu, vismaz, nerūpu. Es biju mazliet sabēdājies. Nedabūju jauniecerēto darbu. Atcerējos vēl pāris aizmirstas lietas, kuras lika man kādreiz bēdāties. Tā nu tās nāca visas augšā. Bet es nejutos īsti slikti. Man tikai mazliet nepatika, ka es nedabuju darbu. Vēlāk vakarā es ar draugiem izklaidējoties pamaniju, ka man netiek pievērsta uzmanība. Tā nu es nolēma mazliet iegruzīties. Vienkārši gribējās, lai kāds ar mani aprunājas. Draugi pamanija, ka ar mani kaut kas nav kārtībā un vaicāja: "Vecīt, kas ar tevi? Ko tāds sašļucis?". Es atbildēju: "Nē, nekas, viss normāli. Lieciet man mieru taču.". Šādu vārdu apmaiņu veicām vairākas reizes. Es paliku negatīvāks un negatīvāks, mazliet pat pietēloju. Galu galā es nonācu pie secinājuma, ka mani draugi par mani patiesi neinteresējas. Īsti draugi uzzinātu, kas man vainas. Šie tikai apvaicājās pieklaijības pēc. Tā nu es neviļus uzzināju, ka mani draugi nav īsti draugi. Kāpēc es vispār tiku ataicināts uz šejieni... to gan es nesaprotu... piekāst... es dodos mājās. Draugi saucās... paņirgāties tikai par mani grib. Paldies par kūkām, es pazūdu...

Viss ir slikti.

   Šis vakars ir tik tiešām interesants manā dzīve. Kaut kas nebijis. Nopietni. Es dzēru alu. Dažus alus. Es nepiedzēros, bet tomēr jutos ļoti labi. Šovakar es sajutu, ko dīvainu. Runājot ar savu draugu, es sajutu viņas balsī kaut ko jocīgu. Tas līdzinājās izmisumam. Jautājot vai viņai viss ir labi, viņa atbildēja, ka viss esot labi. Es pārjautāju cerot saņemt kādu atbildi, kuru arī saņēmu. Šī atbilde mani nomierināja. Viņa atbildēja divas reizes pēc kārtas, ka viss esot vislabākajā kārtībā. Pat dzēris būdams, es sapratu, ka viss ir labi. Pēcāk, es visu pārdomāju un bija man ideja uzjautāt vēlreiz, bet tad atskārtu, ka divas reizes man atbildēja vienu un to pašu. Ko es tur jaukšos, viss tak ir labi. Izdzeru savu piekto alu. Jautrs prāts diezgan. Sarunāju ar čomiem iet spēlēt biljardu. Atstāju savu jauniegūto draugu vienatnē. Biljarda spēle ritēja diezgan labi. Arī pārējās spēles bija tīri okej. Bet mani kaut kas nomocija, es īsti nezinu kas.  Cilvēki tak nemēdz melot par savām problēmām, tam jau draugi domāti, lai dalīties un palīdzētu. Takšto viss ir čikiniekā. Pēc burvīgās biljarda spēlēs es pazvaniju un apjautājos kā iet. Saņēmu vienu atbildi - labi. Fonā skanēja nedzirdēta mūzika. Kaut kā dīvaini. Man pēkšņi iešāvās prātā doma - ja nu viņa grasās izdarīt, ko nelāgu... To tā nevar atstāt. Bet.. bet, ja tomēr nē, tad es būšu uzbāzies par velti un izskatīšos kā muļķis. Viss taču ir labi, tā tak tikai filmās viss risinās.

7 stundas vēlāk...

   Es nožēloju savu rīcību.

Dievs tiešām redz visu.

   Šo svētdien es biju aizgājis ar saviem vecvecākiem uz baznīcu. Mācītājs runāja par kādu interesantu lietu. Viņš runāja par to, ka Dievs visu redz un visu zin. Viņš stāstija, ka viss sliktais un labais paliek Dieva prātā un kādu dienu tiks mests šis izvēles kauliņš un tev atspēlēsies vai nu labs, vai nu slikts. Es pilnīgi aizdomājos, ka tiešām tā ir. Mjā, interesanta lieta. 

   Vēlāk šajā pašā dienā... Es veikalā pie zemes pamaniju 20ls naudas zīmi un arī redzēju cilvēku, kuram tā izkritusi. Tas bija kāds diezgan labi ģērbts vīrietis, kurš pēc tam iekāpa savā X6. Es šos 20 latus varēju paņemt un aiziet nevienam neredzot. Bet es to nedarīju, jo esmu labs pilsonis un labs kalps Dieva acīs. Es negribētu, lai pēc kāda laika man šī kļūda maksātu dargāk. Un tajā brīdi es pat atcērējos vienu no baušļiem - "Tev nebūs zagt" vai kaut kā tamlīdzīgi.  Nu damn... es vairs neatceros vai tā pareizi skanēja tas bauslis. Lūdzu, Dievs, piedod man manu aizmāršību. Es labošos. Apsolu. Tikai, lūdzu, piedod man. Es pat viņam šos 20 latus pasniedzu. Es pretī nesaņēmu pat paldies, bet tas jau nekas, vismaz viens labs darbs izdarīts. Labs tak nākot ar gaidīšanu.

   Vēl vēlāk šajā dienā...Vēlāk atskārtu, ka man vajadzētu nopirkt jaunus apavus, bet finanses to neatļauj. Nu neko darīt. Redzu pazīstamu X6. Man ap sirdi paliek labāk zinot, ka viņam ir labi. Pēc paris sekundēm es tieku apšļākts ar ūdeni no ši BMW, kurš izbrauc cauri peļķei. Nu mani apavi ir pavisam nelietojami. Nolād-... Es nedrīgstu lamāties taču. Neko darīt, labs nāk ar gaidīšanu un gan jau kādu dienu man paveiksies vairāk nekā citiem... Bet tā domāt ir sautīgi. Labi. Jādzīvo un jādara visiem labs un jāpalīdz visiem.

Maldīgais uzskats.

   Šodien nolēmu iepirkties lielveikalā ar savu draudzeni. Kamēr es stāvēju rindā, viņa aizgāja letes galā sagaidīt pirkumus. Un tad es sapratu, ka man ir jābūt stiprākam, fiziski stiprākam. Es pats ar savām acīm redzēju kā manai draudzenei piesit kanti kāds uztrenējies muskuļukalns.  Es izlikos, ka neredzu, kas notiek. Viņa bieži uzsmaidija viņam. Viņš sāka jau pārāk traki flirtēt, bet es neko nevarēju padarīt. Godīgi sakot man bija mazliet bail no viņa. Viņš taču ir daudzreiz spēcīgāks par mani. Viņš piedāvāja aiznest viņas pirkumus uz mājām, bet viņa norādija uz manīm un viņam atklāti pateica, ka mēs esam kopā. Es tajā brīdi nesapratu, kas notiek. Viņš neizpratnē paskatījās uz mani un tad gardi pasmējās sakot, ka es esot nevērtīgs. Tajā brīdī viņa pasmaidīja un vairs nerunāja ar viņu. Viss... es domāju, ka viss mūsu starpā ir cauri. Es jau biju aizdomājis neticami tālu par to kā nu viss būs manā dzīvē, ka pat nepamaniju, ka pienāk mana rinda pie kasieres, un kā arī to, ka mana mīļā meitene ir pienākusi pie manis un ieķērusies elkonī. Esmu šokā. Es nevaru aptvert, kas īsti notika. Katrā gadījumā, lai tā vairs neatkārtotos es iešu uz zāli trenēties, lai varu sadot tādiem čaļiem, kas sit kanti manai meitenei.

Aizmirstā ideja.

Piektdiena.

Šorīt es piecēlos 20 minūtes ātrāk nekā parasti. Un tādēļ nolēmu iet uz skolu ar kājām. Svaigs gaiss man palīdzēs labāk sagatavoties mācībām. Voah... man radās ideja. Es šodi-.... Sveiks Kārli. Kā sviežās? Atkal matemātika pirmā stunda. Man jau patīk, var loģiski padomāt. Matemātika ir tā mācība, kas liek mums domāt vairāk un spriest. Tā ir arī atmiņas trenēšana. Es tieku nokrauts ar formulām un risinājumu veidiem. Kontroldarbos tas palīdzēs. Kad matemātika beidzās es jutos mazliet noguris. Ak, jā, man taču bija šī brīnumainā ideja. Pag, pag... kas tā īsti bija par ideju, hmm. Nu nekas, paies vēl pāris mācību stundas un gan jau atcerēšos. Kā nekā mācības liek smadzenēm strādāt un ir tikai pavisam loģiski, ka pēcāk atcerēšos šī rīta ideju. Saņēmu piedāvājumu vakarā iedzert mazliet un patusēt. Bet... nolādēts, man taču vēl ir darbs. Nekas, pēc darba piebiedrošos. Tā nu es 23:13 satikos ar džekiem un mēs izrāvām pa pāris aliem, aizgājām uz pirti, iedzērām vēl alus. Šis tā rullē. Man iešāvās prātā kāda doma. Ir taču piektdiena - nedēļas beigas, es taču esmu to nopelnījis, visu nedēļu mācījies un strādājis, var tak mazliet vairāk iedzert. Un tā es piedzēros kā lops.

Sestdiena.

Piecēlos 14:19. Nolādēts kādas galvas sāpes. Nevajadzēja vakar tik daudz dzert, bet ,tomēr, tas bija to vērts. Skats uz Raivi bija unikāls. Pēc pāris stundām esmu pavisam atkopies un gatavs pildīt mājās uzdotās mācības. Pabeidzu mācīties gandrīz pirms pusnakts. Es esmu neizsakāmi noguris. Paskatos TV, atkal runā par karu. "Uz kurieni pasaule iet" - es nodomāju. Aizmigu pēc pāris minūtēm.

Svētdiena.

Zvana draudzene un aicina mani uz pastaigu. Es piekritu. Pēc pastaigas viņa saka, ka esot izsalkusi. Un šajā brīdī man ataust atmiņā piektdienas ideja. Es taču tovakar gribēju aizvest viņu romantiskās vakariņās. Nolāpīts. Nu nekas, aizvedīšu tagad vismaz. Bet... Nolādēts, visu naudu es piektdien nodzēru un bankas ir ciet svētdienās. Aizvedu viņu mājās. Bāc. Tik neforši. Nu nekas, aizvedīšu nākamo piektdienu. Gan jau, ka neaizmirsīšu. Bet... es nesaprotu kā gan es to varēju aizmirst... nu tiešām.

Kā es nekļuvu par hiphopa zvaigzni.

Šodien es un pāris mani draugi noklausījāmies jaunāko Ice Cube albumu. Pār mani nāca nebijusi iedvesma. Es vēlējos kļūt slavens. Man pār muguru skrēja skudriņas. Es biju sajūsmā. Nekad neko tādu nebiju jutis. Vēlāk noklausoties vēlreiz šos skaņdarbus, es izlēmu, ka kļūšu par lielu hiphopa slavenību. Tajā pat mirklī es to izstāstiju saviem draugiem, ar kuriem biju iepriekš klausījies Ice Cube albumu. Viņi par mani pasmējās un teica, ka tas tak nēesot iespējams, un lai par tādu domu vispār aizmirstot, nav ko muļķoties. Es savus jaunumus izstāstiju savai draudzenei, kura mani centās atrunāt, jo galu galā tak nekā neiznāks. Es pie sevis nodomāju: "Viņi taču visi ir vecāki par mani, nejau daudz, bet tomēr... Laikam jau viņi zin labāk." Un es atmetu šo domu par hiphopa karjeru. Atgriezos savā ierastajā dzīvē - skola un darbs uz pusslodzi vietējā barčikā. Eh... laikam jau par slavenību var kļūt tikai visi supersmukie un izredzētie. Tad es vēl mazliet padomāju un sapratu, ka taču filmās visi aktieri un aktrises ir ļoti pievilcīgi, pat skaisti. Laikam jau tiešām tikai tādi cilvēki var kaut ko sasniegt. Ak, šī sūrā dzīves patiesība. Jā... būt izredzētajam noteikti ir vareni labi. Un šī burvīgā doma, kļūt par hiphopa zvaigzni, pagaisa pavisam.

Absolūtā patiesība

Absolūtā patiesība.

Es runāju par patiesību, kurai visi tic. Neviens to neapšauba, jo visi tai tic. Tā ir pierādīta un visā visumā, tā vienkārši IR. Es, vidusmēra pilsonis, ticu daudzām lietām. Sabiedrība man ir iemācījusi ļoti daudz vienkāršas un sarežģītas lietas, kuras palīdz man veselīgi un pareizi dzīvot šajā trakajā pasaulē. Es ticu tai, jo tie ir mani uzskati.

Man ir uzskati par sevi, par tevi, par māju, kurā es dzīvoju, uzskati par cilvēkiem, par politiku, par karu, par Ameriku, par naudu un par dzīvi. Man ir tik daudz uzskatu, kuri man palīdz dzīvot, ka es pat nespēju iedomāties, kāds es būtu bez tiem. "Es būtu vienkāršs un 'nekāds'" es dzirdu jūs sakām. Vai tā ir absolūtā patiesība, kuru nav iespējams sagraut?

Es vēlos paskatīties uz visu ar savām acīm. Es vēlos ieskatīties pasaulē bez sabiedrības palīdzības un bez uzskatiem. Es vēlos redzēt cik ļoti man palīdz šie sabiedrības uzskati un mācības par patiesību. Neviens man taču neteiktu nepatiesību, vai ne? Nevienam tas nav izdevīgi.

Vispirms es gribu noskaidrot vai manas domas patiešām ir manas domas. Es dzirdu jūs sakām:"Protams, manas domas ir tikai un vienīgi manas. Mani nespēj iespaidot." Es gan par to
nebūtu tik drošs. Kāpēc es par to neesmu drošs? Tāpēc, ka mēs, visi cilvēki, pastāvīgi tiekam
bombardēti ar citu cilvēku domām. Internets, televīzija, prese, apkārtējie cilvēki. Visas domas ir cilvēku radītas. Tas tak nav slikti? Tas nav ne tuvu ļoti labi.

Ir cilvēki, kam ir izdevīgi, lai tu domātu ko viņi grib, lai tu domātu. Domas, kuras viņi spēj
vadīt. Lai tie 'viņi' spētu vadīt tevi konkrētā virzienā. Tavam piemājas veikalam, korporācijām un valdībām ir izdevīgi, lai tu būtu rāms. Ko viņi darītu, ja jūs pamanītu katru viņu kustību, darbību? Jūs redzētu patiesību. Jūs redzētu, kas notiek patiesībā. Spētu domāt prātīgi, ar saprātu, neaizmiglots ar mūžīgo dzīšanos pakaļ kaut kam. Milzīgs spēks vada mūs uz lietām, kuras mums nav vajadzīgas. Spēks, kuram tas ir izdevīgi. Tas liek mums dzīties pakaļ televīzijai, jauniem raidījumiem, šoviem, precēm, izklaidei. Tas grib mūs vadīt. "Tu nevari darīt to", "šo izdarīt nav iespējams", "tev vajag šito", "tas nav normāli". Mūsu sabiedrībā normāli ir tiekties pēc tā, ko tu gribi. Tu gribi sasniegt laimi. Tad sniedzies pēc tās. Sniedzies pēc labāka ķermeņa, labākām mantām, mašīnas, mājas, meitenēm, baudas un naudas. Šīs lietas mums sniedz laimi?
Mūsu sabiedrības cilvēka dabā ir būt neapmierinātam ar to, kas mums ir. Ja tu nedabū ko gribi - tu ciet. Ja tu dabū, ko tu negribi - tu ciet. Ja tu iegūsti, ko vēlies - tu ciet. Jo ar to nepietiks,
tu pierimsi uz brīdi un skriesi tālāk. Šī skriešana nekad nebeidzas. Mēs meklējam ārpusē, to, kas meklējams iekšpusē. Tur, kur neko nevajag. Mēs piedzimām bez nekā un arī nomirsim bez nekā. Mēs piedzimām bez nekā un bijām laimīgi. Mazi bērneļi, viņiem interesē pasaule nevis tas, kā iegūt bikses, kuras reklamēja Breds Pits. Viņam tas neinteresē.

Ja tu esi laimīgs bez iemesla, bez dzīšanās kaut kam pakaļ, cilvēki uz tevi skatīsies dīvaini. Viņi
jautās:"Par ko tad tu tik priecīgs?". Sabiedrība mums ir iedzinusi galvā, ka mums ir kaut ko jāiegūst, lai mēs būtu laimīgi. Ja tu esi laimīgs bez iemesla, tu esi dīvains. Dīvains sabiedrības acīs.

Laime ir cilvēku naturālais stāvoklis. Bezgalīgā dzīšanās pēc lietām aizēno šo stāvokli. Tāpec to ir tik grūti un tajā pašā laikā tik viegli sasniegt. Grūti, jo visu laiku dzenies pēc 'vairāk'. Viegli, jo tev
tik atliek 'dzīties' uz citu pusi. Nevajag pat dzīties, atliek tikai mazliet paskatīties, lai noķertu
kaut brīdi laimes. Vajag tikai paskatīties iekšpusē.

Tu varētu teikt, ka sabiedrībā viss ir labi. Tad paskaties uz to cik daudz cilvēku ir nelaimīgi un kas notiek šajā pasaulē. Nelaime, vardarbība, represijas, cīņas 'kaut kā' vārdā. Visas lietas vērstas uz āru.

Cilvēki sastāv no ķermeņa. Divas rokas, divas kājas, dažas vēl detaļas un sirds. Tas viss. Pārējais, ko tu domā pastāv tikai galvā. Un tas nav īsts. Tas tevi ierobežo.

Kas nez būtu iespējams, ja tevī nebūtu neviena uzskata. Neviena uzskata, aizspriedumu vai ierobežojumu, kas tev teiktu, ko tu spēj izdarīt un ko tu nespēj izdarīt. Cilvēks un tā iespējas ir neierobežotas...tās tikai tiek aizēnotas ar bezgalīgām domām un dzīšanos pakaļ kaut kam, kam nav jēgas.

Iepazīstinu Jūs ar jaunu blogu

Sveiki, vēlojos Jūs iepazīstināt ar sevi, vidusmēra pilsoni. Šis blogs būs visai interesants tiem, kuri sevi uzskata par 'meklētājiem'. Es teiktu pat brīvības meklētājiem. Es aizraujos ar būšanu sabiedrībā.

Es esmu sabiedrības loceklis, kas parādīs jums to, ko Jūs visi kaut kādā līmenī, sevī iekšā, jau zināt. Es jums parādīšu to, kas jums ir acīm tieši priekšā. Es esmu kārtīgs pilsonis. Mani interesē, kas jauns ir veikalā un ko rāda pa televīziju. Ko jaunu es varu iegūt savā īpašumā. Kā es varu sevi pilnveidot, lai sabiedrība redz mani labā gaisotnē. Kā es varu tuvoties sabiedrības ideāliem. Tas ir tas, kas mani satrauc.

Šī bloga domu pasniegšana var mainīties laika gaitā. Viss atkarīgs tikai no tā, kā tiks izdomāts pasniegt šīs domas interesantākā gaisotnē. Vēro manu ceļu cauri dzīvei, es parādīšu ceļu uz sabiedribas ideāliem.

Tavs draugs, Vidusmēra Pilsonis.