Ļoti savāds miegs.

   Ir jau tiks vēls - 23:41. Es pagājušonakt nogulēju tikai 4 stundas, bet cilvēkam taču vajag vismaz 8 stundas gulēt, lai labi izgulētos. Vājprāts, jātinas gulēt. Es tak no rīta nepiecelšos. Atkal sanāk gulēt par pusotru stundu mazāk. Rīt gan es ieiešu laicīgi gulēt, lai ir spēks mācīties. Rīt jāceļas 06:30, lai varētu paspēt uz lekcijām. Tas nav normāli gulēt tik maz. Un pie manas aizņemtības vispār brīnums, ka es nēesmu noguris. Bet, visticamāk, man tikai tā liekas.

6 dienas vēlāk.

   Ar mani kaut kas nav labi. Visu nedēļu esmu gulējis 4 stundas katru nakti. Ilgāk nevaru nogulēt. Tas laikam tāpēc, ka draudzene ir aizbraukusi un tas dara mani nemierīgu. Būs jāgriežas pie ārsta pēc palīdzības. Es gribu gulēt noteiktās 9 stundas. Tuvojas sesijas un man vajag šo miegu.

Labs nāk ar gaidīšanu.

    Šorīt es sapratu vienu lietu. Man ir mazliet jaiedziļinas visā. Tā nu es visu rītu pavadīju domājot par savu dzīvi. Es vēl esmu jauns, bet no dzīves jau gaidu panākumus. Diezgan smieklīgi. Bet nu es atceros, ko man teica skolotājas un vecāki. Pēc tam, kad būšu pabeidzis augstskolu, tikai tad es varēšu kaut ko sasniegt. Un arī paies vairāki gadi varbūt. Un es sāku domāt - gan jau kādu dienu es iegūšu sapņu darbu, sapņu māju, sapņu meiteni. Viss, ko es kādreiz bērnībā esmu vēlējies kādu dienu piepildīsies. Tā vienkārši notiks. Nejau par velti ir teiciens - "Labs nāk ar gaidīšanu". Noteikti tas ir pierādījies neskaitāmas reizes, ja jau pastāv. Bet... padomājot loģiski, nav taču, kur steigties. Visa dzīve vēl priekšā. Un notiks tik daudz laba... tik jāpagaida. 

Viss ir slikti.

   Šis vakars ir tik tiešām interesants manā dzīve. Kaut kas nebijis. Nopietni. Es dzēru alu. Dažus alus. Es nepiedzēros, bet tomēr jutos ļoti labi. Šovakar es sajutu, ko dīvainu. Runājot ar savu draugu, es sajutu viņas balsī kaut ko jocīgu. Tas līdzinājās izmisumam. Jautājot vai viņai viss ir labi, viņa atbildēja, ka viss esot labi. Es pārjautāju cerot saņemt kādu atbildi, kuru arī saņēmu. Šī atbilde mani nomierināja. Viņa atbildēja divas reizes pēc kārtas, ka viss esot vislabākajā kārtībā. Pat dzēris būdams, es sapratu, ka viss ir labi. Pēcāk, es visu pārdomāju un bija man ideja uzjautāt vēlreiz, bet tad atskārtu, ka divas reizes man atbildēja vienu un to pašu. Ko es tur jaukšos, viss tak ir labi. Izdzeru savu piekto alu. Jautrs prāts diezgan. Sarunāju ar čomiem iet spēlēt biljardu. Atstāju savu jauniegūto draugu vienatnē. Biljarda spēle ritēja diezgan labi. Arī pārējās spēles bija tīri okej. Bet mani kaut kas nomocija, es īsti nezinu kas.  Cilvēki tak nemēdz melot par savām problēmām, tam jau draugi domāti, lai dalīties un palīdzētu. Takšto viss ir čikiniekā. Pēc burvīgās biljarda spēlēs es pazvaniju un apjautājos kā iet. Saņēmu vienu atbildi - labi. Fonā skanēja nedzirdēta mūzika. Kaut kā dīvaini. Man pēkšņi iešāvās prātā doma - ja nu viņa grasās izdarīt, ko nelāgu... To tā nevar atstāt. Bet.. bet, ja tomēr nē, tad es būšu uzbāzies par velti un izskatīšos kā muļķis. Viss taču ir labi, tā tak tikai filmās viss risinās.

7 stundas vēlāk...

   Es nožēloju savu rīcību.

Aizmirstā ideja.

Piektdiena.

Šorīt es piecēlos 20 minūtes ātrāk nekā parasti. Un tādēļ nolēmu iet uz skolu ar kājām. Svaigs gaiss man palīdzēs labāk sagatavoties mācībām. Voah... man radās ideja. Es šodi-.... Sveiks Kārli. Kā sviežās? Atkal matemātika pirmā stunda. Man jau patīk, var loģiski padomāt. Matemātika ir tā mācība, kas liek mums domāt vairāk un spriest. Tā ir arī atmiņas trenēšana. Es tieku nokrauts ar formulām un risinājumu veidiem. Kontroldarbos tas palīdzēs. Kad matemātika beidzās es jutos mazliet noguris. Ak, jā, man taču bija šī brīnumainā ideja. Pag, pag... kas tā īsti bija par ideju, hmm. Nu nekas, paies vēl pāris mācību stundas un gan jau atcerēšos. Kā nekā mācības liek smadzenēm strādāt un ir tikai pavisam loģiski, ka pēcāk atcerēšos šī rīta ideju. Saņēmu piedāvājumu vakarā iedzert mazliet un patusēt. Bet... nolādēts, man taču vēl ir darbs. Nekas, pēc darba piebiedrošos. Tā nu es 23:13 satikos ar džekiem un mēs izrāvām pa pāris aliem, aizgājām uz pirti, iedzērām vēl alus. Šis tā rullē. Man iešāvās prātā kāda doma. Ir taču piektdiena - nedēļas beigas, es taču esmu to nopelnījis, visu nedēļu mācījies un strādājis, var tak mazliet vairāk iedzert. Un tā es piedzēros kā lops.

Sestdiena.

Piecēlos 14:19. Nolādēts kādas galvas sāpes. Nevajadzēja vakar tik daudz dzert, bet ,tomēr, tas bija to vērts. Skats uz Raivi bija unikāls. Pēc pāris stundām esmu pavisam atkopies un gatavs pildīt mājās uzdotās mācības. Pabeidzu mācīties gandrīz pirms pusnakts. Es esmu neizsakāmi noguris. Paskatos TV, atkal runā par karu. "Uz kurieni pasaule iet" - es nodomāju. Aizmigu pēc pāris minūtēm.

Svētdiena.

Zvana draudzene un aicina mani uz pastaigu. Es piekritu. Pēc pastaigas viņa saka, ka esot izsalkusi. Un šajā brīdī man ataust atmiņā piektdienas ideja. Es taču tovakar gribēju aizvest viņu romantiskās vakariņās. Nolāpīts. Nu nekas, aizvedīšu tagad vismaz. Bet... Nolādēts, visu naudu es piektdien nodzēru un bankas ir ciet svētdienās. Aizvedu viņu mājās. Bāc. Tik neforši. Nu nekas, aizvedīšu nākamo piektdienu. Gan jau, ka neaizmirsīšu. Bet... es nesaprotu kā gan es to varēju aizmirst... nu tiešām.

Kā es nekļuvu par hiphopa zvaigzni.

Šodien es un pāris mani draugi noklausījāmies jaunāko Ice Cube albumu. Pār mani nāca nebijusi iedvesma. Es vēlējos kļūt slavens. Man pār muguru skrēja skudriņas. Es biju sajūsmā. Nekad neko tādu nebiju jutis. Vēlāk noklausoties vēlreiz šos skaņdarbus, es izlēmu, ka kļūšu par lielu hiphopa slavenību. Tajā pat mirklī es to izstāstiju saviem draugiem, ar kuriem biju iepriekš klausījies Ice Cube albumu. Viņi par mani pasmējās un teica, ka tas tak nēesot iespējams, un lai par tādu domu vispār aizmirstot, nav ko muļķoties. Es savus jaunumus izstāstiju savai draudzenei, kura mani centās atrunāt, jo galu galā tak nekā neiznāks. Es pie sevis nodomāju: "Viņi taču visi ir vecāki par mani, nejau daudz, bet tomēr... Laikam jau viņi zin labāk." Un es atmetu šo domu par hiphopa karjeru. Atgriezos savā ierastajā dzīvē - skola un darbs uz pusslodzi vietējā barčikā. Eh... laikam jau par slavenību var kļūt tikai visi supersmukie un izredzētie. Tad es vēl mazliet padomāju un sapratu, ka taču filmās visi aktieri un aktrises ir ļoti pievilcīgi, pat skaisti. Laikam jau tiešām tikai tādi cilvēki var kaut ko sasniegt. Ak, šī sūrā dzīves patiesība. Jā... būt izredzētajam noteikti ir vareni labi. Un šī burvīgā doma, kļūt par hiphopa zvaigzni, pagaisa pavisam.