Kā es nekļuvu par hiphopa zvaigzni.

Šodien es un pāris mani draugi noklausījāmies jaunāko Ice Cube albumu. Pār mani nāca nebijusi iedvesma. Es vēlējos kļūt slavens. Man pār muguru skrēja skudriņas. Es biju sajūsmā. Nekad neko tādu nebiju jutis. Vēlāk noklausoties vēlreiz šos skaņdarbus, es izlēmu, ka kļūšu par lielu hiphopa slavenību. Tajā pat mirklī es to izstāstiju saviem draugiem, ar kuriem biju iepriekš klausījies Ice Cube albumu. Viņi par mani pasmējās un teica, ka tas tak nēesot iespējams, un lai par tādu domu vispār aizmirstot, nav ko muļķoties. Es savus jaunumus izstāstiju savai draudzenei, kura mani centās atrunāt, jo galu galā tak nekā neiznāks. Es pie sevis nodomāju: "Viņi taču visi ir vecāki par mani, nejau daudz, bet tomēr... Laikam jau viņi zin labāk." Un es atmetu šo domu par hiphopa karjeru. Atgriezos savā ierastajā dzīvē - skola un darbs uz pusslodzi vietējā barčikā. Eh... laikam jau par slavenību var kļūt tikai visi supersmukie un izredzētie. Tad es vēl mazliet padomāju un sapratu, ka taču filmās visi aktieri un aktrises ir ļoti pievilcīgi, pat skaisti. Laikam jau tiešām tikai tādi cilvēki var kaut ko sasniegt. Ak, šī sūrā dzīves patiesība. Jā... būt izredzētajam noteikti ir vareni labi. Un šī burvīgā doma, kļūt par hiphopa zvaigzni, pagaisa pavisam.