Nepievērstā uzmanība.

   Šodien es sapratu, ka es saviem draugiem nepatīku, vai nu, vismaz, nerūpu. Es biju mazliet sabēdājies. Nedabūju jauniecerēto darbu. Atcerējos vēl pāris aizmirstas lietas, kuras lika man kādreiz bēdāties. Tā nu tās nāca visas augšā. Bet es nejutos īsti slikti. Man tikai mazliet nepatika, ka es nedabuju darbu. Vēlāk vakarā es ar draugiem izklaidējoties pamaniju, ka man netiek pievērsta uzmanība. Tā nu es nolēma mazliet iegruzīties. Vienkārši gribējās, lai kāds ar mani aprunājas. Draugi pamanija, ka ar mani kaut kas nav kārtībā un vaicāja: "Vecīt, kas ar tevi? Ko tāds sašļucis?". Es atbildēju: "Nē, nekas, viss normāli. Lieciet man mieru taču.". Šādu vārdu apmaiņu veicām vairākas reizes. Es paliku negatīvāks un negatīvāks, mazliet pat pietēloju. Galu galā es nonācu pie secinājuma, ka mani draugi par mani patiesi neinteresējas. Īsti draugi uzzinātu, kas man vainas. Šie tikai apvaicājās pieklaijības pēc. Tā nu es neviļus uzzināju, ka mani draugi nav īsti draugi. Kāpēc es vispār tiku ataicināts uz šejieni... to gan es nesaprotu... piekāst... es dodos mājās. Draugi saucās... paņirgāties tikai par mani grib. Paldies par kūkām, es pazūdu...