Mans draugs bija laimējis ceļojumu divām personām. Es ļoti vēlējos uzzināt vai draugs ņems mani līdzi ceļojumā. Es zināju, ka viņš mani ņems. Tur nebija šaubu. Mēs esam gandrīz labākie draugi. Bet vienalga es to gribēju dzirdēt no viņa mutes. Es viņam neuzkrītoši jautāju dažādas lietas, kuras varētu norādīt uz manu patieso jautājumu. Es apvaicājos par dažādām lietām. Gribēju saklausīt mājienus, kuri varētu netieši apstiprināt manu ziņkāri. Es nelikos mierā nemirkli. Man tas bija vienkārši jādzird. Man vajadzēja šo apstiprinājumu par visu varu. Es pat nezinu kādēļ. Tas bija diezgan interesanti. Es tā nekad vēl nebiju darījis. Visi šie mazie jautājumi, piemēram - "Kā tev sokas? Ko domā darīt nākamnedēļ? Alu negribi iedzert?" Un tādā garā. Es arī saņēmu diezgan apstiprinošas atbildes. Pēc manām domām viss bija skaisti un labi. Atlika tik sagaidīt no viņa puses jautājumu vai es gribot braukt ar viņu uz Spāniju.
Vēlāk, tajā pašā vakarā...
Sēžot un dzerot alu ar draugiem. Viens no mūsu ierastās kompānijas jautāja: "Ņemsi mani līdzi uz Spāniju?". Es jau nopriecājos, ka šis būs brīdis, kurā mans draugs teiks, ka ņemšot mani. Bet, tad es tapu šokēts... Mans draugs piekrita to otro ņemt līdzi. Es biju par visiem simts procentiem pārliecināts, ka man piedāvās braukt uz Spāniju. Es biju satriekts. Kā gan kaut kas tāds varēja notikt.
No comments:
Post a Comment