Thursday, September 25, 2008

Ļoti savāds miegs.

   Ir jau tiks vēls - 23:41. Es pagājušonakt nogulēju tikai 4 stundas, bet cilvēkam taču vajag vismaz 8 stundas gulēt, lai labi izgulētos. Vājprāts, jātinas gulēt. Es tak no rīta nepiecelšos. Atkal sanāk gulēt par pusotru stundu mazāk. Rīt gan es ieiešu laicīgi gulēt, lai ir spēks mācīties. Rīt jāceļas 06:30, lai varētu paspēt uz lekcijām. Tas nav normāli gulēt tik maz. Un pie manas aizņemtības vispār brīnums, ka es nēesmu noguris. Bet, visticamāk, man tikai tā liekas.

6 dienas vēlāk.

   Ar mani kaut kas nav labi. Visu nedēļu esmu gulējis 4 stundas katru nakti. Ilgāk nevaru nogulēt. Tas laikam tāpēc, ka draudzene ir aizbraukusi un tas dara mani nemierīgu. Būs jāgriežas pie ārsta pēc palīdzības. Es gribu gulēt noteiktās 9 stundas. Tuvojas sesijas un man vajag šo miegu.

Narkotikas...

   Kārtēja grūtā nedēļa ir pagājusi. Cenšos sazvanīt draugus un sarunāt kādu pasācienu. Ilgi zvanoties beidzot pierunāju dažus džekus kaut ko uzsākt. Tā nu štukojam, ko varētu darīt. Šie izdomā uzpīpēt zāli. Super... mani draugi ir palikuši par narkomāniem. Piekāst, jatinas promas kamēr nav kādas problēmas izraisītas. Sāks vēl ālēties un nedod Dievs, ka ar policiju iznāks darīšana viņu dēļ. Labāk būt drošībā nekā vēlāk nožēlot. 
   Atradu citu, daudz labāku kompāniju. Tiesa, nebija tik daudz labu draugu, bet nu labāk par narkomāniem jau ir. Vot, to es saprotu, mazliet iedzer alu, kādu šņabja glāzīti un viss notiek mierīgi. Nav arī nekāds stress, ka sadarīs baigās muļķības. Gadās jau, bet nu nejau tādas kā, ja lieto narkotikas. Baigi forši, šovakar labi iet iekšā. Uzzvaniju savai pirmajai kompānijai un apjautājos, ko tad šie darās. Džeki bija diezgan jautrā prātā. Labi, ka nepaliku tur.

4 stundas vēlāk...

   Es atrodos cietumā uz divām diennaktīm par neadekvātu uzvedību sabiedriskā vietā būdams reibuma stāvoklī. Varu vien iedomāties kādas stulbības tie narkomāni sadarīja. Ja jau es šādā dzēruma kondīcijā sadarīju šādas stulbības... kas būtu bijis, ja būtu arī uzpīpejis. Labi, ka tā... labi, ka tā.

Saturday, September 20, 2008

Vajag tikai palasīt ziņas


Ziņās vienmēr tiek attainota reālā situācija. Kaimiņu tantes var spriedelēt cik viņas grib. Vienmēr viņas kaut ko muld. Labi, ka viņas nezin ko patiesībā es par viņām domāju. Ko nez viņas par mani padomātu. Bet tas nav svarīgi. Kas ir svarīgi ir tas, ka...

Ir kara draudi...tantuki par šito neko nav dzirdējuši.
Pa ziņām pēdējo mēnešu laikā esmu sadzirdējis, ka dažu valstu savstarpējās attiecības ir uz kara robežas. Sēžot krēslā skaidri dzirdēju, ka Krievija ieiet Gruzijas teritorijā ar saviem tankiem. Personīgi, es negribētu, lai manā teritorijā nāk te ar kaut kādiem tankiem iekšā. Tāpēc ir dabiski, ka Gruzija dod prettriecienu. Bet jautājums ir - Kas ir vainīgs?

Te nu spēkā nāk ziņas. Bez problēmām...uzslēdzu LNT. Pulkstenis 20:00, kārtējās vakara ziņas. Tieši tad, kad man brīvs brītiņš. Dzirdu..."Krievija ieiet Gruzijas teritorijā ar attaisnojumu, ka gruzīņi apspiež krievus kaut kādā tur Gruzijas daļā". Jopčik. Tā tak nedrīkst rīkoties. Krievija attiecīgi rīkojas, ievedot tur savus tankus un glābjot situāciju. Man jau likās, ka Krievija tāpat vien ieiet Gruzijas teritorijā naudas dēļ. Nafta un tamlīdzīgi. Labi, ka LNT ziņas pamainīja manu skatu uz šo situāciju, citādi būtu domājis nepareizi...

Vēlāk dzirdu..."Latvija ir pret Krievijas ieiešanu Gruzijā. Gruzīņi nav vainīgi." Ja jau nav vainīgi, tad nav vainīgi. Es ari esmu par Gruziju.

Pēcāk nejauši uzgāju ziņas, kuras tiek raidītas pa Krievijas televīziju. Dīvaini. Teikts, ka Krievija iegājusi Gruzijā ar pamatu. Esmu samulsis...Kam ticēt? Nemaz netaisos slēgt vēl citas TV ziņas...es ticu LNT. Tur, augstāk stāvošie Latvijas ierindnieki vienmēr visu zin labāk. Es ticu viņiem.

Thursday, September 18, 2008

Labs nāk ar gaidīšanu.

    Šorīt es sapratu vienu lietu. Man ir mazliet jaiedziļinas visā. Tā nu es visu rītu pavadīju domājot par savu dzīvi. Es vēl esmu jauns, bet no dzīves jau gaidu panākumus. Diezgan smieklīgi. Bet nu es atceros, ko man teica skolotājas un vecāki. Pēc tam, kad būšu pabeidzis augstskolu, tikai tad es varēšu kaut ko sasniegt. Un arī paies vairāki gadi varbūt. Un es sāku domāt - gan jau kādu dienu es iegūšu sapņu darbu, sapņu māju, sapņu meiteni. Viss, ko es kādreiz bērnībā esmu vēlējies kādu dienu piepildīsies. Tā vienkārši notiks. Nejau par velti ir teiciens - "Labs nāk ar gaidīšanu". Noteikti tas ir pierādījies neskaitāmas reizes, ja jau pastāv. Bet... padomājot loģiski, nav taču, kur steigties. Visa dzīve vēl priekšā. Un notiks tik daudz laba... tik jāpagaida. 

Reklāmas iespaids.

   Šodien es sapratu, ka man ir jāmainās. Jākļūst skaistākam. Vairāk jārūpējas par savu ķermeni. Jāiet uz trenažieru zāli uztrenēties. Viskaut kas ir jāpaspēj izdarīt. Pa televizoru bija ļoti izdevīgs piedāvājums nopirkt jaunu ledusskapi un klāt saņemt jaunu mikroviļņu krāsni. Es momentāli sapratu, cik es naudu ietaupītu tagad, ja tomēr vēlāk es nolemtu iegādāties šīs mantas no jauna, kad vecās ir nokalpojušas. Pluss es vēl saņemu 3 bezmaksas ģimenes picas vietējā picērijā. Tur sanāk vismaz savi 50 lati kopā ietaupīti. Tā nu es tagad lepojos ar saviem liekajiem 50 latiem. Tad pamaniju reklāmu, kura reklamē trenažieri visām vajadzībām. Nolāpīts... šī diena kļūst ar vien labāka. Mani ietaupītie 50 lati jau vien ir trešdaļa no kopējās summas. Superīgi. Tagad tikai ir jātrenējas kārtīgi un pareizi jāēd, lai sasniegtu savu mērķi. Bāc... šis tiešām uzlaboja manu garastāvokli.

Wednesday, September 17, 2008

Svētdienas ierastā baznīca.

   Tātad ir pienākusi atkal diena, kad ir jagodina Dievs. Jāuzklāsa viņa mācekļu sprediķi un visādi jāpakļaujas. Spredīķis, kurš ilga 3 stundas, kā jau parasti, deva spēku pirmdienas darbiem un tīcību Dievam. Jau no mazotnes esmu mācīts iet uz baznīcu. Es pat esmu kristīts. Arī mani vecāki un vecvecāki ir kristīti. Būdams kristīts es jūtos svarīgs. Man patīk domāt, ka es esmu mazliet augstāks par nekristītajiem. Tuvāks baznīcai. Nu kaut kā tā. Mani kristija, laikam, pusotra gada vecumā. Var teikt, ka visu dzīvi es šādi nodzīvoju. Vecāki jau zināja, ka tas man patiks un tāpēc par to parūpējās. Cik jauki no viņu puses.
   Pēc dievkalpojuma esmu mazliet noguris, jo trīs stundas nosēdēt uz vietas ir diezgan neērti un nogurdinoši. Bet nu.. tas ir to vērts. Būs mājās jāatpūšas mazliet un jāpaskatās televizors. Atkal rāda ziņas un reklāmas tikai. Nav neviena normāla filmas, kuru būtu jēga skatīties. Bet īstenībā... ziņām nav ne vaina. Tās izglīto cilvēkus. Un to ir tik daudz. Grūti atcerēties visu.

Monday, September 15, 2008

Dumja grāmata.

   Šodien es uzgāju interesantu lasāmvielu. Vismaz tā bija teikts reklāmā. Tā bija grāmata. Jauns izdevums. Tajā varēja knapi kaut kādas paralēlas savilkt ar mūsu ierasto dzīvi. Diezgan liels murgojums tur bija. Grūti kaut ko saprast. Es palasiju dažus rakstus un sapratu, ka tas viss ir blēņas un tālāk nelasiju. Godīgi runājot... tas pat likās smieklīgi. Pēcāk nolēmu to parādīt saviem draugiem. Kopā gardi pasmējāmies. Toties tur bija tik daudz dimantu, ka stāvus bagāts varēja palikt. Katrā ziņā es tiešām nesaprotu kā var kaut ko tādu vispār laist klajā.
   Vēlāk parādiju vectēvam. Viņš diezgan jocīgi pasmējās un atdeva atpakaļ man grāmatu. Kaut kāds trakums.