Svētdienas ierastā baznīca.

   Tātad ir pienākusi atkal diena, kad ir jagodina Dievs. Jāuzklāsa viņa mācekļu sprediķi un visādi jāpakļaujas. Spredīķis, kurš ilga 3 stundas, kā jau parasti, deva spēku pirmdienas darbiem un tīcību Dievam. Jau no mazotnes esmu mācīts iet uz baznīcu. Es pat esmu kristīts. Arī mani vecāki un vecvecāki ir kristīti. Būdams kristīts es jūtos svarīgs. Man patīk domāt, ka es esmu mazliet augstāks par nekristītajiem. Tuvāks baznīcai. Nu kaut kā tā. Mani kristija, laikam, pusotra gada vecumā. Var teikt, ka visu dzīvi es šādi nodzīvoju. Vecāki jau zināja, ka tas man patiks un tāpēc par to parūpējās. Cik jauki no viņu puses.

   Pēc dievkalpojuma esmu mazliet noguris, jo trīs stundas nosēdēt uz vietas ir diezgan neērti un nogurdinoši. Bet nu.. tas ir to vērts. Būs mājās jāatpūšas mazliet un jāpaskatās televizors. Atkal rāda ziņas un reklāmas tikai. Nav neviena normāla filmas, kuru būtu jēga skatīties. Bet īstenībā... ziņām nav ne vaina. Tās izglīto cilvēkus. Un to ir tik daudz. Grūti atcerēties visu.